Nodrošināsim nākotni mūsu bērniem

• Aprīlis 30, 2024

Ko mēs mācām saviem bērniem, lai nodrošinātu gaišu un daudzsološu nākotni? Vardarbība pieaug ne tikai mūsu pilsētas mikrorajonos; bet arī mūsu mazās piepilsētas apkārtnes. Cerības, sapņi un nākotne tiek iznīcināti, ātri atdaloties.

Kā var cīnīties pret pieaugošo vardarbības un nākamo paaudžu genocīda pieaugumu? Jaunas dzīves tiek piedēvētas rekordlielā ātrumā. Mēs kā kopiena sastopamies ar situāciju, kas šķiet neiespējama. Bezcerīga situācija bez skaidri noteiktas izejas.

Tomēr ... tā nebūt nav taisnība. Ir veids, kā izglābt savus bērnus; nodrošināt nākamo paaudžu nākotni. Veids, kā izbeigt daudzsološās paaudzes genocīdu. Tomēr tas prasa pašreizējās paaudzes un tās pieaugušo cilvēku apņemšanos, centību, disciplīnu, izglītību un beznosacījumu mīlestību, kas nav redzēta, kopš mēs kā kolektīva kopiena cīnījāmies par pilsoņu tiesībām. Jābūt vēlmei būt vecākiem un padomdevējiem, un reizēm starpniekiem tiem, kas nav mūsu miesa un asinis.

Ieslodzījums nav atbilde. Mūsu jauniešu institucionalizēšana viennozīmīgi nekavē vardarbības un nāves gadījumu skaita pieaugumu, kas turpina pieaugt. Tas neveic reformas, bet gan piepilda viņus ar naidu un izmisumu; īpaši pēc tam, kad viņi tiek iepazīstināti ar dvēselēm, kuras jau sen ir nonākušas caur sistēmu, kas viņām nav izdevusies, ka viņi laupīs jaunību, kas nāk pa tām pašām durvīm, pa kurām reiz gāja.

Ir jāmaina paaudzes sirdis un prāti, vispirms mainot veidu, kā viņi redz savu nākotni. Ja viņi netic, ka viņiem ir nākotne; tad viņi nenovērtē dārgo dzīvi, kāda viņiem ir. Un jums nav pamata cīnīties par rītdienu, nākamo nedēļu vai pat nākamo gadu.

Viņu vidē ir jāmainās. Jābūt piemēriem, kā cilvēki apvienojas vienotībā un parāda, nevis tikai šai jaunajai paaudzei stāsta, ka ir cerība. Viņiem nav jābūt negatīvam savas vides produktam. Jā, viņu būtnei ir vairāk nekā tas, no kurienes viņi nāk un ko viņi jau ir pārcietuši.

Viņu cerībai ir jākļūst lielākai par to, ko viņi fiziski var redzēt, dzirdēt vai sajust. Tai [cerībai] ir jākļūst par dzīves līniju, kuru viņi var noturēt, un tai jāpieņem, kad viss ap viņiem diktē pretējo. Jācer, ka ir jāaizstāj nemitīgās bildes, kuras glezno plašsaziņas līdzekļi, un ziņas. Viņi ir vairāk nekā viņu apkārtne vai problēmas, ar kurām viņi var saskarties mājās. Cerībai jābūt sēklai, kas rūpīgi un mērķtiecīgi stādīta un dzirdināta katru dienu.

Nevienam no šiem bērniem netika lūgts piedzimt vai ienākt šajā dažreiz biedējošajā pasaulē. Bet viņi ir šeit, un mums jāuzņemas atbildība. Pat ja viņi nav mūsējie. Mums jau sen ir jākļūst par šo ciematu. Cilvēku ciemats, kurš pats par sevi rūpējās, mīlēja un audzināja tos bērnus, kuriem trūka.

Pieaugušajiem ir pienākums būt apņēmīgiem un veltītiem šai nākamajai paaudzei, ka viņi ir gatavi upurēt to, ko mums ir izdarījušas iepriekšējās paaudzes. Disciplīna un izglītība, kā arī beznosacījumu mīlestība būs galvenā prioritāte, kad runa ir par nākotnes nodrošināšanu nākamajām paaudzēm.

Bez šiem atribūtiem mēs saviem bērniem piedzīvosim neveiksmes. Mēs turpināsim redzēt, kā viņi cits citu nogalina, pirms viņiem pat bija iespēja dzīvot. Zināt, kas ir dzīve. Zināt, ka viņiem ir vairāk izvēles, nekā tas, kas šķiet, vai viņiem ir teikts. Ir vēl daudz, daudz vairāk. Bet tam ir jānotiek caur paaudžu rīcību un vienotību viņu priekšā, kas vēlas un ir gatavi nolikt malā personīgās ciešanas, nolaist pagātnes kļūdas un sāpināt, un paaudzei - upuriem un visam - darīt to, kas viņu labā izdarīts to cilvēku labā, kuri cīnījās par mūsu brīvībām. Par katru senču, kurš cīnījās pret verdzību. Par katru senču, kurš cīnījās ar Džima Vārna likumiem. Par katru lielisku vecāku, vecvecāku un vecāku, kas cīnījās par pilsoņu tiesībām.

Tur notiek cīņa. Cīņa par jaunās paaudzes dzīvi un nākotni. Apsolījumu un diženuma paaudze. Paaudze, kas, iespējams, nekad neredzēs savu sapņu piepildīšanos, jo mēs neveicām pasākumus un neveicām upurus, lai nodrošinātu, ka viņiem ir kaut kas vērts cīnīties un dzīvot.

Video Instrukcijas: Linda Ozola: cik ilgi tu būsi mūsu mamma? Sistēmas bērni (Aprīlis 2024).