Iegūstiet klātbūtnes spēku

• Maijs 8, 2024

Tas bija ideāls brīdis. Es kopā ar vīru sēdēju uz soliņa ārpus Gladfeltera zāles Tempļa universitātes pilsētiņā Filadelfijā, kad mans prāts atgriezās citā laikā un citā skolā. Penn State deviņdesmito gadu sākumā. Un es skaļi pārdomāju savu dzīvesbiedru, kāpēc man toreiz nekad nebija līdzīgu brīžu. Nekad četru gadu laikā, kad dzīvoju tajā skaistajā pilsētiņā štata koledžā, es atpūtos uz soliņa un vienkārši izbaudīju krāšņo vasaras dienu.

“Man toreiz nebija iecienītas vietas,” es sūdzējos savam vīram. Viņš un es abi rotaļīgi mēģinājām nobiedēt agresīvu baložu, kurš, šķiet, neticēja, ka mums nebija maizes drupatas vai citu atgriezumu, lai to varētu ēst. “Patiesībā,” es atzinās. “Man nebija mīļāko vietu saraksta tikai pirms dažiem gadiem.”

Mans vīrs to visu apkopoja līdz vecumam. “Kad esi jauns, vēlies piedzīvot dzīvi,” viņš sacīja. "Tagad, kad esat to visu izdarījis, jūs esat apmierināts, lai sēdētu uz soliņa un vienkārši skatītos." Tad viņš un es uzsācām sarunu, kuras centrā bija mūsu nožēla par koledžu. Viņam nevajadzēja doties uz valsts skolu un iekasēt tik lielu parāda summu, un es teicu, ka man vajadzēja doties uz Templi, kas manas vidusskolas absolvēšanas laikā 1988. gadā lepojās ar vienu no žurnālistikas labākajām programmām valsts. Man vajadzēja iemācīties vadīt, kamēr es biju Valsts koledžā. Man nevajadzēja doties uz visām tām ballītēm, kuras kalpoja tikai tam, lai liktu man justies kā izstumtajam. Tā vietā man vajadzēja darīt savu skolas darbu un sēdēt uz soliem, vērojot.

Mana “pleca, coulda, wouldas” turpināja un turpināja.

Es turpināju domāt par mūsu sarunu, kad gājām roku rokā līdz metro, kas mūs ievilināja atpakaļ Filadelfijas vidienē. No turienes mēs aizvedām vēl vienu vilcienu un autobusu uz West Chester, kur mana māte mūs uzņēma. Viņa dienu bija vērojusi mūsu bērnus, kamēr mēs devāmies redzēt. Tā kā es biju iegrimis nožēlu, mans formāli jautrais noskaņojums strauji kritās.

Nākamajā dienā, kamēr mans vīrs un es braucām ar Trailways autobusu ar mūsu bērniem uz mājām uz Ņujorku, es klausījos Eckhart Tolle's Power of Now. Šeit es atradu savas nepatikšanas cēloni, kad mācījos koledžā. Pēc Tolle teiktā, es cietu no “pārāk daudz nākotnes”. Man nebija iespējams vienkārši izbaudīt siltu saulainu dienu 1991. gadā, kad man nebija ne mazākās nojausmas, kas man pēc skolas beigšanas atradās. Un dienu iepriekš, kad es pārtraucu jauku brīdi ar savu vīru, lai runātu par nožēlu, es pārcietu “pārāk daudz pagātnes”.

Vai pretinde ir pārāk liela pagātnei un nākotnei? Klātbūtne, pēc Tolle teiktā. “Saprotiet, ka pašreizējais brīdis ir viss, kas jums ir,” viņš iesaka. Lēnām es atslābinājos, jo zināju, ka Tollei ir taisnība. Tagad neko nevarēju darīt, kā pavadīju laiku koledžā pirms 15 gadiem. Un es noteikti nebiju psihisks, tāpēc man nebija iespējas kontrolēt to, kas gaidāms. Tā vietā es koncentrējos uz to, kas tajā brīdī bija reāls manā dzīvē. Es skatījos ārā no autobusa loga, klausoties Tolle nomierinošajā balsī un vēroju, kā ainava izvēršas. Atgriezās miera sajūta, ko iepriekšējā dienā biju sajutusi uz soliņa. Es ar ģimeni devos atpakaļ uz pilsētu, kuru mīlēju. Un absolūti nekas nebija labāks par to.

Šeit ir dažas no Tolle stratēģijām, kā sasniegt klātbūtni jūsu ikdienas dzīvē:

* Pievērsiet uzmanību savām domām, bet netiesājiet, vienkārši skatieties tās. Saprotiet, ka aktivitātes jūsu prātā nav obligāti saistītas ar to, kas jūs esat, ko vēlaties vai kas ar jums notiks. Ar laiku Tolle saka, ka jūs varētu pasmieties par iekšējiem dialogiem, jo ​​jūs varētu pasmieties par mazu bērnu.

* Koncentrējieties uz to, ko darāt šobrīd. Atkal nespriediet un neanalizējiet savas aktivitātes, vienkārši pilnībā apzinieties tās. Šādi klātbūtne pārtrauc apsēstību ar pagātni un / vai satraukumu par nākotni.

* Ja jums ir mērķis, nepārliecieties par gala iznākumu. Tā vietā pagodiniet katru jūsu soli pretī mērķim kā pašmērķi.

Video Instrukcijas: Latvijā norisinās militārās mācības “Iron Spear 2019” (Maijs 2024).