Polijas starpsienas

• Maijs 21, 2024

Polijas jaunievedums uzskatīja, ka spēcīga valsts nekad nesabruks. Tomēr tas, kas stiprināja viduslaiku valsti, ir bijis vēlāk par vienu no sašķelšanās iemesliem 18. gadsimtā. Polijas un Lietuvas savienība decentralizēja valsts valdošo varu. Bagātās ģimenes sāka arvien vairāk ietekmēt politiku un rīkojās ar mērķi iegūt vēl lielāku varu (nesaprotot, ka vienlaikus tas izraisīja ilgtermiņa krīzi).

Sliktākais 17. gadsimta Polijas un Lietuvas Sadraudzības izgudrojums bija parlamentārā procesa politika ar nosaukumu “Liberum Veto”. Atsevišķs parlamenta loceklis varēja veikt jebkādu rīcību, ko viņš uzskatīja par radītu pret savu valsti, un, balsojot par jebkādiem pasākumiem, bija nepieciešama vienprātīga piekrišana. Kopš tā laika visas reformas varēja apturēt viens savtīgs vai piekukuļots pilsonis. Valsts kļuva arvien vājāka.

Tajā pašā laikā pie varas pieauga Polijas un Lietuvas Sadraudzības kaimiņi. 1730. gadā trīs valstis (proti, Krievija, Prūsija un Austrija) parakstīja slepenu nolīgumu (vēlāk Polijā sauktu par “Triju melno ērgļu aliansi”), kas nozīmētu viņu ietekmes teritorijas. Tās pašas trīs valstis drīz sadalīs Polijas un Lietuvas zemes un padarīs to atkarīgu no tām un viņu varas.

Pirmais valsts sadalījums notika 1772. gadā. Triju okupantu karaspēks ienāca Polijas zemēs un okupēja savstarpēji saskaņotās teritorijas. Saistībā ar pirmo nodalījumu netika ņemta vērā turpmākā Polijas (un vienlaikus arī Lietuvas) dalīšana. Okupanti mēģināja pat pierādīt, ka sadalīšanas akts tiek parakstīts ar mērķi aizsargāt lielo valsti no iekšējiem un ārējiem konfliktiem ar Austrijas, Prūsijas un Krievijas palīdzību. 1772. gada sadalīšanas aktu parakstīja Polijas parlaments 1773. gadā (ar dažu tā locekļu protestu) un ar karaļa Staņislava Augusta Poniatovska piekrišanu, kura personīgā vienošanās viņam atnesa materiālās mantas.

Otrais nodalījums notika 1793. gadā (un to veica tikai 2 okupanti - Prūsija un Krievija). Cits notikums, kas izraisa poļu savstarpējo cīņu, bija 1791. gada maija konstitūcija. Prokrieviskie magnāti uzskatīja, ka Krievija viņiem palīdzēs atjaunot viņu Zelta brīvību. Otrās nodalīšanas rezultātā Polija zaudēja divas trešdaļas no 1772. gada iedzīvotāju skaita. Palielinātais atbalsts reformām izraisīja Kosciuszko sacelšanos, bet tas neapturēja okupantus no trešās nodalījuma, kas gadiem ilgi pārtrauca Sadraudzības pastāvēšanu (1795. gadā).

Lai arī bija mēģinājumi atjaunot valsti, tas tika veikts mazākā skaitā tikai 1807. gadā, kad ar Napoleona piekrišanu tika nodibināta tā saucamā Varšavas hercogiste. Pēc sakāves 1815. gada Vīnes kongress nolēma to aizstāt ar Polijas Karalisti. Bet poļi joprojām ilgojas pēc pilnīgas neatkarības. Tomēr viņu tālākās cīņas (piemēram, 1831. un 1863. gada sacelšanās) lika atcelt Karalistes autonomiju. Tomēr tikai 1918. gadā poļi varēja priecāties par savu brīvību.

Video Instrukcijas: BŪVPLASTIKĀTI | PREZENTĀCIJA (Maijs 2024).