Misionāru imitēšana

• Maijs 5, 2024

Pirmo reizi uz Venecuēlu devās jauns misionāru vervētājs. Viņš cīnījās ar valodu un daudz ko nesaprata par notiekošo. Plānojot apmeklēt kādu no vietējām draudzēm, viņš apmaldījās, bet galu galā atkal nokļuva uz ceļa un atrada vietu. Ieradusies vēlu, baznīca jau bija iesaiņota. Vienīgais kreisais pew bija priekšējā rindā.

Lai nepadarītu sevi par muļķi, viņš nolēma kādu no pūļa atdarināt. Viņš izvēlējās sekot vīrietim, kurš sēdēja viņam blakus uz priekšējā pleca. Viņiem dziedājot, vīrietis aplaudēja rokām, tāpēc arī misionāra vervētāji aplaudēja. Kad vīrietis piecēlās lūgt, piecēla arī misionāru vervētāju. Kad vīrietis apsēdās, viņš apsēdās.

Kad vīrietis turēja kausu un maizi Tā Kunga vakariņām, viņš turēja kausu un maizi. Sludināšanas laikā vervētājs neko nesaprata. Viņš vienkārši sēdēja tur un mēģināja izskatīties gluži kā tas vīrietis priekšpusē. Tad viņš saprata, ka sludinātājs sniedz paziņojumus. Cilvēki aplaudēja, tāpēc viņš skatījās, lai redzētu, vai vīrietis neaplaupās. Viņš bija, un tāpēc arī aplaudēja vervētājs.

Tad sludinātājs pateica dažus vārdus, kurus viņš nesaprata, un redzēja, ka blakus esošais vīrietis pieceļas. Tāpēc viņš arī piecēlās. Pēkšņi visa draudze pāršalca. Daži cilvēki gāza. Viņš paskatījās apkārt un redzēja, ka neviens cits nestāv. Tāpēc viņš apsēdās.

Pēc dievkalpojuma beigām sludinātājs stāvēja pie durvīm, kratot aizejošo rokas. Kad misionāra vervētājs izstiepa roku, lai sveiktu sludinātāju, sludinātājs angliski sacīja: "Es domāju, ka jūs nerunājat spāniski."

Misionāru vervētājs atbildēja: "Nē, man nav. Tas ir tik acīmredzami?"

"Nu jā," sacīja sludinātājs. "Es paziņoju, ka Acosta ģimenē ir jaundzimušais zēns, un vai lepnais tēvs, lūdzu, piecelties."