Lūcijs Freids Pompidū

• Maijs 4, 2024

Viņš vairākus mēnešus bija mani vērojis metro, lūkodamies no sava autoportreta ar ādu, piemēram, marmora gaļu. Es dzirdēju, ka vecāki tika brīdināti par to, ka jutīgu priekšmetu dēļ viņi neved savus bērnus uz izstādi Pompidū, lai gan kailums ir vairāk dzīvniecisks nekā vulgārs.

Psihoanalītiķa Zigmunda Freida mazdēls Lucijs tiecās pēc izsmalcinātības, nevis gleznoja spīdīgas mākslinieciskās plikas, sakot: “Mana ideja par portretu radās no neapmierinātības ar portretiem, kas atgādināja cilvēkus.” Tāpat kā nolietotās mēbeles, ko viņi rada, un vītot telpaugus, kas dala audeklu, viņa subjekti laika gaitā valkā krokās un grumbās.

Viņa tehnika ir pretēja lielākajai daļai. Kad viņi skicē un izkārto gleznu, pēc tam izsmalcina detaļas, viņš glezno visu seju līdz pilnībai, pēc tam ļauj ainavai izvērsties ap to, kā rezultātā veidojas dīvaini veidoti audekli, kur šeit un tur ir pievienoti telpas taisnstūri, lai tos varētu ievietot. “Es jutu, ka tas, kā es lieku lietas, izskatījās neveikli tādā veidā, kā dzīve izskatās neveikla,” viņš paskaidroja.

Viņa studijā izmesto drānu jūra, kas tiek izmantota, lai noslaucītu otas, atrastos fonā, un sienas, pūkainas un tumšas, būtu izšļakstītas krāsas slāņos, piemēram, alu sūnu veidojumos. Vērojot, kā viņš strādā, jūs varat redzēt, cik rūpīgi tika pielietots katrs insults, kad viņš pētīja, kā pelēkās ēnas un krēmkrāsas saules stari mazgājas virs ādas. Tāpat kā Cezanne darbi, viņa gleznas vislabāk redzamas no tālienes. Tāpat kā kubistiskās laukumu ainavas veido kalnus, garie otu sitieni saplūst miesas kontūrās.

Biļete centra Pompidou centrā 11 eiro nodrošina piekļuvi plašajai pastāvīgajai kolekcijai, kā arī pagaidu eksponātiem. Lūcija Freida darbi tiks izstādīti līdz 19. jūlijam.