Rakstu kanons: Kāpēc šīs grāmatas?

• Maijs 5, 2024

Esmu dzirdējis, kā cilvēki saka: “Es labprāt ticētu, ka Bībele ir patiesa, bet tagad tā ir sajukusi. Viņi to ir nepareizi iztulkojuši un atstājuši šo vai citu evaņģēliju. Tas vienkārši nav uzticams. Mēs vairs nevaram zināt, ko Dievs patiesībā domāja. ”
Loģiskā reakcija ietver dažus milzu priekšlikumus, bet tos, ar kuriem ticīgie vienosies. Pirmkārt, Dievs ir visuvarens. Viņš spēj radīt vēstījumu un saglabāt to laika gaitā. Otrkārt, Dievs nevēlas, lai kāds pazustu (2. Pētera 3: 9). Jēzus deva savu dzīvību, lai mūs izglābtu, un instrukcijas, kā tas darbojas, ir ļoti izteikti Dieva vēstījumā. No tā izriet, ka Dievs vēlas, lai šī vēsts tiktu saglabāta. Visbeidzot, ja Dievs spēj nodot ziņojumu, un Viņš vēlas to nodot, ir jēga, ka Viņš to ir sargājis līdz šai dienai.
Kādas grāmatas ir Dieva vēsts? Un kādi raksti ir krāpnieciski, ķecerīgi vai vienkārši regulāri veci bez iedvesmas rakstīti? Šajā vietā ienāk Canon.

Canon?

Daudziem cilvēkiem ir kropļojoši nepareizi priekšstati par Bībeles kanonu; kādas grāmatas ir iekļautas, kāpēc šīs un ne citas, un kā tika noformēts saraksts. Kļūdaina izpratne par šo kristietības vēstures daļu var notriekt pēdas no jūsu ticības, pirms tai ir iespēja pareizi izaugt. Apskatīsim, kā mēs nonācām pie sešdesmit sešās grāmatas Canon.
Vārds kanons ir no niedrēm (grieķu valodā: kanon, angliski: cane). "Niedres tika izmantotas kā mērīšanas stienis un nozīmēja“ standarta ”." (1) Vārda nozīme turpināja mainīties, līdz tas nozīmēja “oficiāli pieņemtu grāmatu sarakstu”. Šajā definīcijā ir būtisks punkts: baznīcas vadītāji neizvēlējās grāmatu sarakstu. (2) Viņi tikai pārbaudīja grāmatas, kuras kristieši jau izmantoja un pieņēma kā Svētos Rakstus, oficiāli atzina tās un pierakstīja turpmākai izmantošanai. Ar “pieņemšanu par Svētajiem Rakstiem” es domāju to, ka kristieši paņēma noteiktas grāmatas un vēstules, lai viņus iedvesmotu Dievs - kurus cilvēki ir rakstījuši Dieva vadībā, lai pateiktu to, ko Viņš gribēja pateikt.
Diskusijas par kanonu aizsākās jau 90. gadā Dž. Jamnijā (kad rabīni apstiprināja ebreju kanona grāmatas - Vecās derības grāmatas). Tie turpinājās līdz “baznīcas padomei Kartāgā, kas atrodas 397. gadā, kad tika fiksēts Jaunās Derības kanons.” (3)

Vecās Derības kanons

Protestanti un katoļu Bībeles nedaudz atšķiras no tā, kuras grāmatas veido Veco Derību. Protestanti pieņem kā kanoniski tādu pašu OT saturu kā ebreji, lai gan mūsu Bībelē mēs grāmatas dalām atšķirīgi un mainām secību, kādā tās parādās. Katoļu Bībele papildina vairākas OT grāmatas un iekļauj vairākas apokrifiskas grāmatas, kuras ebreji neatzīst par Rakstiem.

Jaunās Derības kanons

Daudzas Jaunās Derības grāmatas sākās ar vēstuļu izplatīšanu starp draudzēm. Ticīgajiem bija jāzina, kuras vēstules patiesībā ir rakstījuši apustuļi vai viņu tuvi līdzgaitnieki. Daudzu grāmatu autoritāti apstiprināja citi apustuļi vai aculiecinieki (skat. 2. Pētera 3: 1-16 un Jūdas 17 un 18). Bet līdz ar A. D. 140 rīkojās arī ķecerīgas un krāpnieciskas grāmatas. Daži bija acīmredzami viltojumi, bet citi bija smalkāki, izklausījās autentiski, bet neteica patiesību par Dievu. Ja grāmata nepiekrīt visam Rakstu saturam, tā netika iedvesmota un novedīs baznīcu maldā. Tos pakāpeniski mazināja. Atcerieties, ka Dievs organizēja sava vēsts saglabāšanu, un Viņš to izmantoja Kristus Miesu. Kolekcijā tika iekļautas tikai tās grāmatas, kuras baznīca plaši atzina par autentiskām un iedvesmotām, un tās galu galā sauca par kanonu.

(1) Džošs Makdovels, Jaunie pierādījumi, kas prasa spriedumu (Nešvilla: Tomass Nelsons, 1999) 21.
(2) Makdovels 21.
(3) Pols E. Mazais, zināt, kāpēc tu tici (Ilinoisa: InterVarsity Press, 2000) 82.

Video Instrukcijas: Dziesmu Dziesma שִׁיר הַשִּׁירִים Šir H̃a-širim. (Maijs 2024).