Garīgās slimības patiesās izmaksas - intervija

• Maijs 2, 2024

(pirmais sērijā)

Saskaņā ar Nacionālās garīgo slimību alianses (NAMI) teikto, garīgās slimības rada ievērojamu slogu resursiem - gan personīgi, gan sabiedriski. Garīgi slimiem pacientiem ir lielāks nāves gadījumu skaits, parasti pašnāvības vai nejaušas pārdozēšanas dēļ. Ja viņiem ir hroniskas slimības, piemēram, AIDS vai arī sirds slimības, garīgās slimības izraisa sliktāku prognozi. Depresija, šizofrēnija un citi garīgi traucējumi var izraisīt postošas ​​sekas cilvēka spējām. Zema produktivitāte, prombūtne un īslaicīga vai ilgstoša invaliditāte ir izplatīta parādība. Garīgi slims ģimenes loceklis var palielināt aprūpētāju izdegšanu, kā arī izjaukt normālu ģimenes dinamiku. Visbeidzot, garīgās slimības, jo īpaši depresija, un narkotisko vielu lietošana (ar visām izmaksām, kuras tas rada) ir cieši saistītas. Neapzināta depresija narkotisko vielu lietotājiem var sasniegt pat 30 procentus vai vairāk.

Lai sīkāk izpētītu garīgo slimību izmaksas, es aptaujāju kādu savu garīgi slimo draugu (ar viņas informētu piekrišanu). Par anonimitāti es viņu saukšu par Mariju.

Anita: Kad sākās jūsu slimība?

Marija: Es faktiski domāju, ka tas sākās, kad es biju diezgan jauns, bet, kad man bija 13 gadu, simptomi kļuva acīmredzamāki. Mani vecāki šķīra laulību, un es biju nomākts. Es to izteicu, izmantojot morbid runas, pašnāvības žestus, nepāra izturēšanos skolā un sevis savainošanu. Es devos pie psihiatra, kurš izrakstīja antidepresantu un trankvilizatoru.

Anita: Vai depresija ietekmēja jūsu skolas darbu vai ģimenes dzīvi?

Marija: Noteikti! Es taisīju savu pirmo D tajā vēsturē, jo es neveicu lielu projektu. Man nebija enerģijas - arī man bija vienalga. Manas atzīmes bija sliktas arī citos kursos. Es biju orķestrī, bet kādu dienu es vienkārši izgāju ārā, devos uz biroju un mainījos, lai kļūtu par biroja palīgu. Es darīju daudzas dīvainas lietas. Es biju ārkārtīgi atsaukts.
Cik manai ģimenei tas sagādāja lielus traucējumus. Mana māte, kurai bija pašas problēmas ar šķiršanos, aizveda mani pie psihiatra nākamajā pilsētā. Es viņai teicu, ka ienīstu viņu un vairs negribēju, lai viņa būtu mana mamma. Es viņu vainoju par šķiršanos un ikreiz, kad izdarīju pašnāvības žestus, es gribēju, lai viņa justos vainīga. Es arī savai māsai teicu: “Kādu no šīm dienām es varētu tevi nogalināt.”

Anita: Oho. Tātad, cik ilgi jūs redzējāt psihiatru?

Marija: Apmēram divus gadus. Kad man kļuva labāk, viņš man pakāpeniski atņēma tabletes un izrunāja mani “izārstēt”. Es domāju, ka viņam bija taisnība; Es jutos lieliski! Varbūt tomēr pārāk lieliski. Manas noskaņas bieži brauc ar velosipēdu no augsta līdz zema. Es domāju, ka šodien man diagnosticētu ciklotimiju, maigāku bipolāru versiju.

Anita: Kas notika tālāk?

Marija: Vecākā vidusskolas gada laikā man attīstījās vēl viena smaga depresija, taču šoreiz es to saglabāju pie sevis. Es pārliecinājos, ka nomiršu pirms skolas beigšanas, iespējams, no leikēmijas, jo no tā nomira mans tēvs, un es uzskatīju, ka tam vajadzēja būt man. Protams, es nemirstu, bet depresija un fatālistiskās sajūtas turpinājās visu vasaru un studijās.
Es tiku galā ar savām izjūtām, ignorējot nodarbības par labu brokāšanai un tumšas dzejas rakstīšanai, alkohola lietošanai un seksam. Pavasara semestrī es paliku stāvoklī.

Anita: Ko jūs nolēmāt darīt?

Marija: Es ievietoju bērnu adopcijai un strādāju pie tā, lai “sakārtotu savu rīcību”. Depresijas dēļ mana pirmā koledžas pieredze beidza mani un manu ģimeni traumēt. Es izšķērdēju savu pirmkursnieka gadu koledžā un otrā kursa pirmā semestra gadu; tas ietvēra pilnīgas stipendijas zaudēšanu prestižajai skolai. Manai mātei un patēvam bija jāmaksā par manu numuru un pansiju dzemdību namā, kur es uzturējos. Grūtniecība kļuva par “ģimenes noslēpumu”, par ko kauna dēļ neviens nerunāja.
Pēc mazuļa piedzimšanas es devos mājās un iestājos tur koledžā. Pēc trim gadiem, kuru laikā mana garastāvokļa svārstības turpinājās, bet nedaudz uzlabojās, es apprecējos un piedzima meita.

Anita: Vai pabeidzi grādu?

Marija: Nē, kaut arī man bija atlicis tikai viens semestris. Pēcdzemdību depresijas dēļ man nebija iespējams pietiekami koncentrēties, lai studētu un klausītos lekcijas. Arī man bija paranojas, ka kaut kas notiks ar manu meitu, ja es viņu atstāšu ar bērnu aukli.
***
Šobrīd ir skaidrs, ka Marijas garīgā slimība atkal pārtrauca skolas gaitas, neļaujot viņai beigt studijas un ienākt darba tirgū. Bez grāda viņa nekad nesasniegtu savu potenciālu.

Nākamajā sērijas rakstā es turpinu intervēt Mariju par slimību viņas 20 gadu vidū un 30. gadu sākumā.

Video Instrukcijas: Diskusija _ Cilvēks, nevis diagnoze! (Maijs 2024).