Militārais dienests un Baha’i ticība

• Maijs 20, 2024

Runājot par reliģisko principu, bahā's nevar sevi aizstāvēt, nodarot kaitējumu kādam citam. "Bahā'í mācības patiešām kategoriski un nepārprotami nosoda jebkādu fizisku vardarbību, un karadarbība kaujas laukā acīmredzami ir forma, un, iespējams, vissliktākā forma, kādu šāda vardarbība var uzņemties."

Bet viņiem ir arī jāpakļaujas to attiecīgajām valdībām. Kā bahā'í ticības locekļi pārvalda šo paradoksu? Ja viņiem tiek lūgts dienēt armijā, viņi to dara, bet pieprasa nekaujēja statusu. Tā kā faktiskajā kaujā iesaistītā apkalpojošā personāla skaits ir daudz mazāks nekā viņu līdzcilvēkiem, kas veic citus uzdevumus, mūsdienu bruņotajos spēkos tā nav milzīga problēma. Lai saglabātu armijas darbību, ir nepieciešami pārvadājumi, medicīnas korpuss, sakari, remonts un apkope, administrācija un virkne citu profesiju pārstāvju.

Tātad, kaut arī Bahā's nevar brīvprātīgi iesaistīties nevienā bruņoto spēku nodaļā, kur viņiem tiek pavēlēts nogalināt, tas nenozīmē, ka viņi nepaklausīs viņu valdībām un neatbalstīs viņu valsti, ja tai uzbruks. Drīzāk ... "runa ir par to, ka mēs neticam vai nevēlamies piedalīties līdzcilvēku nogalināšanā. Mēs vispār neesam apzinīgi iebildumi, mēs kalposim, bet vēlamies ... tikt klasificētiem kā kaujinieki ".

Kamēr viņu valsts netiek pakļauta uzbrukumam: "... ticīgajiem, vienlaikus paužot gatavību bez ierunām pakļauties visiem norādījumiem, kurus varas iestādes var izdot attiecībā uz valsts dienestu kara laikā, vajadzētu un arī, kamēr pagaidām nav karadarbība, vēršanās valdībā ar lūgumu atbrīvot no aktīvā militārā dienesta kaujinieku statusā, uzsverot faktu, ka to darot nemudina nekādi savtīgi apsvērumi, bet gan vienīgais un augstākais motīvs - atbalstīt savas ticības mācības, kas liek viņiem tas ir morāls pienākums atturēties no jebkādas darbības, kas viņus iesaistītu tiešā karā ar jebkuras citas rases vai nācijas līdzcilvēkiem. "

Turklāt lūgums par nemocītāja statusu nav gļēvulība vai nevēlēšanās nonākt ugunsgrēkā. "Nav nozīmes tam, vai šādas darbības viņus joprojām pakļauj briesmām gan mājās, gan priekšā, jo viņu vēlme nav aizsargāt viņu dzīvības, bet gan atturēties no jebkādām tīšas slepkavības darbībām."

Arī lēmums neizmantot vardarbību problēmu risināšanai nav pacifistiska nostāja. "... Bahā'’i atzīst valdību tiesības un pienākumu izmantot spēku likuma un kārtības uzturēšanai un savas tautas aizsardzībai. Tādējādi bahajiem asins izliešana šādam mērķim nebūt nav obligāta. Bahá'í ticība ļoti skaidri nošķir indivīda pienākumu piedot un “nogalināt, nevis nogalināt” un sabiedrības pienākumu ievērot taisnīgumu ... "

Militārais dienests dažādās valstīs ir atšķirīgs, un var būt reizes un vietas, kurās dienests, kas nav kaujinieks, nav izvēle, un tādā gadījumā bahāji ievēro viņu valdības direktīvas. Ir valstis, kurās liela daļa militārā dienesta nodrošina infrastruktūru un atbalstu, īpaši dabas katastrofu gadījumos, plašai sabiedrībai. Amerikas Savienotajās Valstīs bruņotie spēki piedāvā specializētas mācības ļoti daudzos noderīgos darījumos. Dažiem jauniešiem šī ir viņu vienīgā iespēja iegūt šādu darba pieredzi. Tātad "... nav iebildumu pret to, ka bahāji brīvprātīgi iesaistās valsts bruņotajos spēkos, lai iegūtu apmācību kādā arodā vai profesijā, ar nosacījumu, ka viņš to var izdarīt, neuzliekoties par pienākumu veikt kaujinieku dienestu Tāpat nav iebildumu pret to, ka bahāji meklē vai turpina karjeru bruņotajos spēkos, ja vien viņš to var izdarīt, neuzliekoties par pienākumu veikt kaujinieku dienestu. "

Man ir vairāki draugi, kas faktiski dien ASV armijā - kā tulki, aprīkojuma tehniķi, ārsti un medmāsas, piloti un sakaru speciālisti. Tas, ko viņi veic dienestā, kas nav kaujinieki, katru dienu padara atšķirīgu gan līdzstrādniekiem, gan viņu valstij.

Un galu galā mieru rada nevis pistoles, bet gan kalpošana mūsu līdzcilvēkam.

Visi iepriekš minētie citāti ir no Virziena gaismas, 405.-88.lpp