Turpinot cīņu par Lives_World AIDS dienu

• Aprīlis 30, 2024

Šodien ir Pasaules AIDS diena. Mēs atbalstām tos, kurus skārusi HIV / AIDS, un, turpinot cīņu par ārstniecības līdzekļu atrašanu, atceramies un godinām atmiņu par tiem, kurus gadu gaitā esam zaudējuši. Ir veikts daudz pētījumu, un gadu gaitā ir gūti panākumi. Tomēr 2014. gadā joprojām ir inficēti 35 miljoni cilvēku. 19 miljoni nezina par savu inficēto statusu, un arvien vairāk pusaudžu, kas arī nezina savu statusu.

Man bija divpadsmit gadu, kad pirmo reizi dzirdēju par HIV / AIDS. Patiesībā tas bija tikai termins AIDS un ar to saistītās bailes un naids. No šī nenosauktā vīrusa mira tik daudz cilvēku. Draugu un ģimenes locekļu dzīvības pieprasīšana, nevienam īsti neizprotot, kas tas bija, izraisot bailes un naidu un sašķeltību pilsētās, štatos un ģimenēs.

Tas, kas manā prātā visvairāk izceļas, ir ne tik daudz naids un vitriols, bet bailes. Bailes cilvēku balsīs, kas izsaka naidu; bailes inficētajos cilvēkos; bailes no ģimenes locekļiem, kuri nezināja, ko darīt vai domāt, vai kā patiesi palīdzēt saviem mīļajiem.

Bailes bija sataustāmas; liekot cilvēkiem darīt trakas un naidīgas lietas. Atstājot cilvēkus vientuļus un izolētus, un dzīvojot bailēs zaudēt dzīvību, ģimenes un iztiku. Es precīzi nesapratu kas AIDS bija, bet es sapratu tā nopietnību un sāpes un postījumus, ko tas izraisīja pēc tā nomodā.

Atšķirībā no daudzajiem cilvēkiem, kuri AIDS bija apzīmējuši kā “geju slimību”, es zināju, ka tas tā nav, pat divpadsmit gadu vecumā. Manas mātes un viņas milzīgās sirds dēļ es sapratu, ka AIDS var skart ikvienu. Un ka inficētajiem bija vajadzīgs atbalsts, mīlestība un sapratne. Daudzi no viņiem tika likti justies kā atstumti, piepildīti ar bailēm, vientulību un atstāti nomirt vieni.

Daudzi cilvēki bija inficēti un nesaņēma atbalstu, kas viņiem bija vajadzīgs un ko viņi bija pelnījuši, salaužot manu sirdi. Neviens nebija pelnījis ciest vienatnē ar slimību, kuru nespēja pilnībā izprast, un pēc tam pameta draugus un ģimenes locekļus un atstāja nomirt visus vienatnē. Es nevarēju saprast, kā bailes var sagādāt mīlestību. Bet tas notika daudzos, daudzos gadījumos.

Vairāki manas mātes draugi zaudēja dzīvību no AIDS. Daži bija geji. Daži bija taisni. Dažas bija mātes. Daži bija tēvi. Daži bija melni. Daži bija balti. Daži bija spāņi. Daži bija itāļi. Ne tikai viena konkrēta grupa bija inficēta. Bet visa tā laikā mana māte atradās pie katra sava drauga. Un mans brālis un es tur bijām kopā ar viņu; palīdzot viņai palīdzēt rūpēties par draugiem viņu vajadzību laikā, kad daudzus no viņiem ģimene pameta un pameta.

Reiz izplatījās vārds, ka mana mamma rūpējas par vīrieti, kurš slimo ar AIDS un kura ģimene viņu ir pametusi. Cilvēki sāka izvairīties no mums, lika saviem bērniem nespēlēties ar mums, jo mēs noķērāmies “AIDS”. Kad manas mātes draugs pagāja garām, viņa ģimene vēlējās, lai dzīvoklī nebūtu nekāda sakara. Atbrauca vīrieši bīstamās maskās un uzvalkos, izmetot visu - naudu, ģimenes foto albumus. Tā bija milzīga histērija.

Daudzu cilvēku domāšanas veids gadu gaitā ir mainījies. Tomēr mums vēl tāls ceļš ejams. Sievietes ir 55% gadījumu. Gadā iet bojā 1 miljons cilvēku - mums kaut kas jādara. Mums jāturpina iesaistīties; izglītošana un izpratnes veicināšana, kā arī ārstniecības līdzekļu izstrāde, lai glābtu neskaitāmas dzīvības.

Pēdējos divdesmit piecos gados AIDS seja ir mainījusies. Savulaik uzskatot par “geju vīriešu” slimību, AIDS ir apgalvojis, ka upuri ir visvainīgākie - mazuļi. AIDS / HIV nav noteiktas sejas, dzimuma, rases vai tautības. Neatkarīgi no tā, vai esat izpilddirektors, ārsts, atkritumu savācējs, students, futbola mamma vai bērns, kurš dzimis vecākiem ar narkotikām - AIDS / HIV nediskriminē. Un arī mums nevajadzētu.