Kanādas lepnums

• Maijs 5, 2024

Es nekad īsti nesapratu, cik daudzi cilvēki patiesi ticēja, ka kanādieši nevar lepoties ar savu valsti. Man gadu gaitā ir bijuši daudzi cilvēki, kas man to saka, un tas mani tiešām satrauc. Es ļoti mīlu savu valsti, es mīlu to, ko tā pārstāv, es mīlu tās dabisko skaistumu un mīlu cilvēkus.


Katra valsts savu “lepnumu” svin dažādos veidos, un Kanāda nav izņēmums. Mēs nedrīkstam nomierināt citas valstis, lai liktu mums šķist jaudīgākām, vai arī jums ir sava veida attieksme pret to, un mēs īsti neizkliedzam savas nacionālās krāsas ar dziesmu palīdzību, bet mēs noteikti lepojamies. Mēs to vienkārši svinam savā veidā.


Jūs redzat, ka Kanādas lepnumam mums ir pavisam cita definīcija, pilnīgi jauna nozīme. Kanādas lepnums nav tas, kā kāds vicina karogu vai cik skaļi viņi izkliedz valsts himnu, tā nav pat tā, kurai sejā ir uzkrāsotas kļavu lapas. Kanādas lepnums ir daudz vairāk nekā tas viss, Kanādas lepnums ir emocijas, nevis darbība. Tas ir kaut kas, ko mēs jūtamies nedarījam.


Es domāju, ka lielisks piemērs tam ir 2010. gada Vankūveras olimpiāde - pasākums, kurā kanādieši visur pārpludināja ielas, krogus un pat vietējās zāles, lai novērotu un atbalstītu mūsu sportistus. Mēs viņus uzmundrinājām, ka viņi tik ļoti vēlas, lai viņi uzvarētu. Ne tāpēc, ka mēs gribētu būt labāki par citām valstīm, bet gan tāpēc, ka, lai arī lielākajai daļai no mums Alekss, Ešlijs vai pat Jons bija pilnīgi svešinieki, joprojām jutās, it kā tur stāvētu mūsu brālis, meita un pat labākais draugs uz pjedestāla. Jūs redzat, ka tas ir tas, kas nozīmē būt kanādietim, neviens no mums nav svešinieki, mēs visi esam ģimene, no krasta līdz krastam, kas ir Kanādas lepnums.


Mēs nesvinējām citu sakāvi, mēs svinējām sava brāļa uzvaru un caur kādu svētu saikni jutāmies tā, it kā tā būtu arī mūsu laime. Mēs varbūt neesam skaļi, bet mūsu sirds runā skaļāk, nekā to varēja teikt vārdi, un, kad katrs mūsu sportists šķērsoja finiša līniju vai kad Krosbijs ieguva šo gala mērķi, mēs to nekliedzām cilvēku sejās, mēs neizveidojām norādiet, ka mēs bijām labāki nekā jebkurš, tā vietā miljoniem cilvēku visā valstī sāka dziedāt “Ak Kanāda”, jo tajā brīdī nebija citu vārdu, kas varētu raksturot lepnumu, kāds mums bija par savu valsti, un tāpēc, ka tas nāca no sirds .


Tas ir Kanādas lepnums, tā ir emocija, tā ir tā siltā sajūta, kas izplūst no jums, tas ir kaut kas jūtams dziļi mūsu pašu dvēselēs. Tas nav kaut kas, ko nevienam nevar piespiest vai izteikt ar karoga vicināšanu, nevis tas, cik skaļi mēs dziedam O’Kanada, bet gan tas, kā mēs to dziedam. Lai arī citi to nesaprot, viņi to var uzskatīt par vājumu vai kā zīmi, ka neesam patriotiski, tā ir tikai viņu pārliecība. Mēs neatbilsim citu valstu veidiem, jo ​​mums nav jāpierāda mīlestība uz valsti ar to, cik ļoti mēs ienīstam citus. Mums nav jādomā, ka esam labāki, nekā tad, ja kāds zina, ka esam lieliski.


Mums nav jāseko citu valstu pēdās, jo tas nav tas, ko nozīmē būt kanādietim. Mēs turpināsim paust savu lepnumu savā veidā, jo pazemīgo bebru uzskatīsim par savu simbolu, jo, kaut arī mēs varam būt klusi un mums, iespējams, nav tīģera vai lauvas zobi vai spīles, mēs joprojām esam spēcīgi, mēs esam spēcīgi , un mēs esam kanādieši, un galvenokārt mēs lepojamies.

Video Instrukcijas: Kanādas pārstāvji viesojas Nautrēnu vidusskolā (Maijs 2024).