Reinkarnācija pārskatīta

• Aprīlis 18, 2024

Lai ticētu reinkarnācijai, vienmēr ir jātic dvēseles esamībai. Kas tad ir dvēsele? Vai dzīvības dzirksteles, kas virza ķermeņa fizisko nesēju, rodas no ārējiem avotiem vai no cilvēka smadzeņu tīri fiziskās funkcionalitātes? Un kāda ir atšķirība starp smadzenēm un prātu? Vai prāts pastāv ārpus cilvēka ķermeņa robežām? Ja tas tā ir, vai prātu var uzskatīt par dvēseli? Kad smadzenes apstājas savainojuma dēļ vai nāves brīdī, vai prāts turpinās? Ja prāts turpina rīkoties pēc tam, kad smadzenes izslēdzas, kur tas iet?

Domas par reinkarnāciju dažādās ticības sistēmās ir atšķirīgas, taču šķiet, ka kopīgais pavediens ir ideja vai ideja, kuru dvēsele turpina īstenot pēc ķermeņa nāves. Daži domā, ka dvēsele aiziet debesīs un tur paliek mūžība. Citi uzskata, ka dvēsele atrodas starp iemiesojumiem, un, kad tā ir gatava, tā atrod ceļu uz grūsna cilvēka ķermeni vai jaundzimušu bērnu. Daži pat tic, ka šī dvēsele izvēlas savu dzīvesvietu un pat savus vecākus, balstoties uz mācībām, kas tai jāapgūst katrā konkrētajā dzīves laikā. Pastāv pretrunīgas idejas par to, vai dvēsele vienmēr atgriežas cilvēka ķermenī, vai arī tā var izvēlēties dzīvot dzīvnieka ķermenī.

Nav konkrētu pierādījumu tam, ka reinkarnācijas teorija ir patiesa. Mazi bērni dažreiz atpazīst cilvēkus vai vietas, ar kurām viņi šajā dzīvē nav tikuši iepazīstināti. Cilvēki izjūt deja-vu, sajūtu, ka viņi ir kaut kur bijuši vai kaut ko izdarījuši iepriekš, kas nav saistīts ar viņu pašreizējo dzīves pieredzi. Fobijas, bailes, intensīvas ilgas doties uz vietu, kur vēl nekad nav bijis, un tūlītēja patīk vai nepatika pret dažiem cilvēkiem ir arī daļa no argumenta par labu reinkarnācijai.

Vai ir iespējams, ka mūsu dvēsele kā pārmaiņus vīrieši vai sievietes atgriežas dažādās sabiedrībās, kultūrās un civilizācijās, lai pilnīgāk piedzīvotu mūžīgo dzīvi? Vai mēs patiesībā esam nemirstīgie, kas izkliedz savu ķermeni kā čūska, kas noklāj tās ādu? Ja tā ir taisnība, tad kāpēc gan mēs neatceramies savu iepriekšējo dzīvi? Vai tas ir tāpēc, ka šajās iepriekšējās dzīvēs iegūtās zināšanas varētu ietekmēt mācības, kuras mēs šajā dzīves laikā esam iemācījušies? Vai dvēsele varētu pilnībā izjust “dzīvi” kā viens dzimums, vienā vietā un vienā ķermenī?

No otras puses, kas notiks, ja nav dvēseles? Ko darīt, ja mūsu pieredze šeit ir tikai virkne sinapsu, kas turpina izšaut mūsu smadzenēs? Kad mēs miram, mēs esam miruši, un tas ir. Mēs kļūstam par mēslojumu, kas ļauj uzplaukt citai dzīvei. Vai tas nav reinkarnācijas veids pats par sevi? Kas par spokiem? Ja reinkarnācija tomēr pastāv, kāpēc gan dvēsele būtu “iestrēgusi” dzīvo pasaulē, nevis atgriešanās ceļojumā? Tas ir - ja spoki pastāv, pirmkārt.

Tāpat kā citas idejas un jēdzieni, kas tiek uzskatīti par garīgām patiesībām, reinkarnācija ir atkarīga tikai no ticības, nevis no faktiskiem pierādījumiem. Es noteikti neapgalvoju, ka man ir atbildes. Tāpat kā visi citi uz šīs zemes, es, cerams, uzzināšu visu patiesību un neko citu kā patiesību, kad es izdarīšu šo pēdējo ceļojumu nezināmajā.