Nejūtīgi komentāri

• Aprīlis 24, 2024

Man šonedēļ tika ieteikts uzrakstīt rakstu par nepārdomātiem komentāriem, ko labprātīgi cilvēki bieži sniedz vecākiem, kuri pazaudējuši bērnu. Kaut arī šie komentāri acīmredzami nav paredzēti, lai izraisītu riebumu vai radītu ievainojumus, tieši to dara. Es neesmu īsti pārliecināts, kas notiek to cilvēku prātos, kuri iznāk kopā ar viņiem - kā es domāju, viņi patiesībā nenozīmē būt sāpīgi vai necienīgi -, bet rezultāts ir tāds, ka vecāki paliek ļoti izbrīnīti, dziļi nokaitināti un arvien tik skumji.

Pēc savas pieredzes es noteikti esmu šķērsojis ceļus ar dažiem “labprātīgiem” cilvēkiem, kuri mani ir vai nu pazeminājuši, vai aplaupījuši ar saviem nejūtīgajiem komentāriem. Iepriekšējos manas bēdu posmos, ļoti drīz pēc Kreiga pāriešanas, man tika izteikti vairāki komentāri, kas man lika trīcēt galvu neticībā. Cilvēki, kuri teiktu: "Ak, vai tiešām tev nav paveicies ... tu esi savs personīgais mazais eņģelis debesīs, kurš tagad skatās uz tevi." JĀ JĀ! Es esmu tik veiksmīgs, ka mans bērns ir miris! PAREDZĒTS MŪSU! LUCKY ME EH? .. ir tas, ko es jutos kliegdams atpakaļ, bet, protams, nekad to nedarīju. Vienu dienu, vēlreiz neilgi pēc Kreiga aiziešanas, man parādījās viens iespaidīgi nevainojams nepārdomāta komentāra piemērs: Puisis ieradās manā mājā, lai izmērītu dažas franču durvis, kuras es gribēju iekārtot. Runājot ar viņu, notika tā, ka es viņam teicu, ka mans 6 gadu vecais dēls ir miris tikai nesen. Viņa tūlītējā atbilde: “Ak, protams, ka jūs šajā nedēļas nogalē uzvarēsit loterijā” sacīja ar uzmācīgu smaidu un ar aci, atstājot mani bez runas. Es absolūti gribēju viņu izmest ārā pa durvīm. Es atliku šo dienu un šos vārdus sev galvā pārējo dienu. Tas, kā viņš finansiālo labumu varēja pielīdzināt bērna zaudēšanai, man nebija saprotams.

Mans kolēģis, kurš ieteica šo rakstu, dalījās savā neticami sāpīgajā pieredzē. Komentāri, piemēram:

"Vismaz jums ir vēl divi bērni."

"Es priecājos, ka mani bērni ir veseli, un man tas nav jāpārdzīvo."

"Jums un jūsu vīram ir slikts gēnu fonds, un nevajadzēja apprecēties."

Līdzcilvēku spēja būt tik nejūtīgam pret mums, it īpaši tik jutīgā laikā, ir ārkārtēja. Šādu nejutīgumu es vienmēr sagaidīju ar sākotnējās neticības sajaukumu, kam sekoja - es zinu, ka tie nozīmē labu izšķirtspēju - pēc mana prāta. Gudrība mums saka: "Mūs nosaka nevis tas, kas ar mums notiek, bet gan tas, kā mēs uz to reaģējam." Drīz pēc Kreiga aiziešanas es pieņēmu pieņēmumu, ka, ejot savu skumju un dzīves ceļu, man tiks pateiktas un izdarītas visādas sāpīgas lietas. Es neizbēgami nonāktu līdzīgās situācijās, kā aprakstīts iepriekš. Vienīgais “spēks”, kāds man jebkad ir bijis, būtu vara pār manu prātu - rīkoties ar jebko, kas man tika uzmests. Nekas man nespēja ievainot, ja es nolemtu, ka tā nevarētu. Es nolēmu savu laimi un mieru definēt ar MANI PAŠU STANDARTIEM, nevis ar jebkuriem ārējiem cilvēkiem - cilvēkiem, situācijām utt. Tas ir vienīgais reālais veids, kā sevi pasargāt. Tas dod jums un jums vienam pašam pilnīgu kontroli pār savu dzīvi.

Tāpēc tagad es skatos gar šo nejūtīgo komentāru virsmu labajai gribai, kas tik labi tika paslēpta. Un par tiem komentāriem, kuri, šķiet, ir vienkārši rupji un bez jebkādas labas gribas, es tos vienkārši atlaižu no rokām kā tāda cilvēka komentārus, kurš pats dzīvē ir pazaudēts un kuram, bez šaubām, būs tik daudz ko atbildēt, kad viņu laiks pienāk.

Dzīve ir saistīta ar pieredzi. Mēs varam sastapties ar šķēršļiem, kas atrodas uz priekšu, un izvēlēties, vai piepūlēties un tikt ar viņiem galā, vai arī pārvietoties pa tiem un turpināt iet uz priekšu. Tā ir mūsu izdarītā izvēle, kas mūs padara ...